Ziedonis mostas pavasarī, bet īsta mīla dzīvo cauri laikiem. Tā nu, saldajām mīlas acīm ieskatījies Lienē, Jānis nolemj pats uzcept Lienes vārda dienā kūku un uzdāvināt viņai. Pienāk skaistā 18. augusta diena, Lienes vārda diena, un, nu, visi ēd Jāņa paša cepto torti. Un ēd tā, ka laimes skaņas nepapstājas, un sajūmu saucieni skan un skan. Un, kur gadījusies, kur ne, Līga ierunājas. Un, par spīti visām slavām, galvo, ka varētu labāku torti izcept. Draugi sāk jokot, ka jātaisa sacīkstes, lai tiktu pie tīrās taisnības un patiesības. Lai varētu tikt pie objektīva iznākuma, tiek izlemts, ka ārējie apstākļi jānodrošina pēc iespējas vienādāki, tamdēļ novienojas, ka rudenī sanāks visi ‘Lauciņos”, lai noskaidrotu kurš no abiem ir spējīgāks toršu cepējs. Kā pienācīgās toršu cepšanās pienākas, Līga un Jānis saicina draugus, kas nākamā vakarā brauc novērtēt veikumu. Ģirts un Normuns, vīri nav nekāda plānā galdiņa urbinātāji, uz toršu izvērtēšanu ierodas sagatavojušies. Nevienam citam nesakot, ir izstrādājuši protokolu, iedvesmotu no konjaka vērtēšanas dokumentiem, pēc kura vadoties draugi t.i. Ģirts, Normunds, Mārtiņš, Māris un Dace rūpīgi izanalizēja un izvērtētēja kūkas. Visus vērtējuma protokolus apkopojot, gala beigās uzvar Līga. Vakars izvērties tik sirsnīgs izdevies, ka draugi domā, nav ko dzīvi atlikt, jādzīvo tagad un vienojas, ka nākamajā gadā sanāks kopā atkal, lai, nu, jau jauniem censoņiem dotu iespēju sacensties par labākā ‘toršu cepēja godu. Žūrijā nolemj celt iepriekšējo gadu cepējus, taču par vērtētāju uzraugu un vadītāju, proti, žūrijas priekšēdētāju, nemainīgi partur to pašu spēlētāju.
Kā teicis gudrs latviešu vīrs “Pastāvēs, kas pārvērtīsies”, Toršu vakariem attīstoties, klāt nāca dažādi vērtīgi papildinājumi. Rosīgajai Kristīnei Vēverei nāk prātā loģiski pamatota doma, ja jau ir tik daudz atraktīvu cilvēku, vajag kaut ko padarīt. Draugi sāk rīkot talkas. Savukārt Jānis, mūžu dzīvo, mūžu mācies teiciena īstenotājs, bija nonācis dzīves posmā, kur pasniedza pirmās palīdzības kursus, un saprotot tēmas nozīmīgumu, nolēma par šo pastāstīt arī saviem draugiem toršu vakarā. Tā aizsākās priekšlasījumi. Lai uzvarētājam nebūtu jādzīvo ar godu un titulu vien, tika sagādāta kūku lāpstiņa, kas kļuva par ceļojošo kausu, uz tās uzverētājam bija uzdevums iekalt savu vārdu un uzvārdu kā arī gadu, kurā laimējies iegūt uzvarētāja titulu. Tāda tukša kūku ēšana un vērtēšana drīz vien palika par īsu. Draugi nolēma, ka jāliek kāds galvotājs, garants un sludinātājs. Kūkām tika piešķirti recenzenti, tie arī savā starpā sacentās par labākā recenzenta titulu. Lai tik vien nebūtu žūrijas taisnība pie varas, tika ļauts arī parastajai tauja, arī zināmi kā skatītāji, izteikt savas domas un veikt balsojumu par kūku, kas likās izcilākā. Žūrijas locekļi savukārt papildināja savas vērtēšans tabulas ar bonusa punktiem. Tos varēja piešķirt skalā no 1 līdz 5 savai favorīttortei. Taču šis posms nebija obligāts un varēja bonusu arī nepiešķir nevienam. Tā kā daži mācīti, tukšām rokām ciemos nenāk, parādījās fiesta tortes. Tās bija mājās izceptas un atvestas un Lauciņiem jau gatavas, vērtētas tās netika, tikai apēstas.
Tā šie svētki, izdarības vai sacensības, sauc kā gribi, saskaitāmie nemainās, turpinājās 16 gadus no vietas. Tad tā dzīsla pārtrūka, un, nu, šodien, 2025. Gada 25. Oktobrī, ir salasīti kopā pavedieni, lai no jauna iekustinātu vērpjamo ratiņu un IkRudens Bezgandeliskais Toršu Vakars iegriestos atkal un jaukie Stabingu draugi un pietuvinātās personās kopīgi vienotos uz kūku gabaliņu baudīšanu un sirdsstīgu stiprināšanu.